Vecums

Mani visu laiku nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas slikts. Vai nu es palikšu bez darba, t.i., iztikas līdzekļiem, vai arī ASV par prezidentu izvēlēsies Trampu, kas likvidēs NATO un draudzēsies ar Putinu. Tad Latvijas dienas ir skaitītas. Bet varbūt sāksies bruņots konflikts starp ASV un Ķīnu, un WW3 ies vaļā. Protams, var notikt kaut kas daudzkārt vienkāršāks – kāds bruņots terorists par savu mērķi var izvēlēties Rīgu.

Nezinu, kas manī uzdzen šādu “optimismu”, bet šādas domas man klīst pa galvu, un es jūtos nelaimīgs, kā lai to pareizāk pasaka, kaut kā “uz priekšu” vai in advance, kā tagad saka latvieši. Domās izvērtēju savu dzīvi. Ne jau kaut kādu tur summary par visu, kas ar mani ir noticis, bet gan tādu kā plusu un mīnusu bilanci. Plusu vai pozitīvu brīžu man ir bijuši neparasti daudz. Pieņemot, ka kaut kādā psiholoģiskā brīdī visam ir jābeidzas pa nullēm, tad tagad es uz savu dzīvi skatos kā nodzīvotu. Nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts gribēt vilkt diži tālāk. Gandrīz uzrakstījās “līdz sirmam vecumam”. Tomēr, ņemot vērā, ka 100% sirms esmu jau gadus 10-15, tad aptvēru, cik muļķīgi būtu šādi izteikties.

Par pašslepkavu gan es nekļūšu – ne man dūšas, ne piemērotu instrumentu. Turklāt nopirktas biļetes rudenī uz Meksiku. Jā, liels ceļojums. Kādreiz tas man būtu licies kā kaut kas neparasti īpašs, pat eksotisks. Tagad es par to domāju bez kādām emocijām. Vienkārši, iespējams, tas būs jautri pavadīts laiks ar daudz tekilas un spridzinoši asiem ēdieniem. Varbūt arī ko jaunu redzēsim. Tad jau manīs.

Tas tomēr ir samērā nepatīkami, kad cilvēks paliek vecs. Pat ja ignorē to vienkāršo faktu, kas sekss ne tuvu nepadodas tāds kā jaunībā, nekā forša nav. Liekais svars, alkoholisms, slinkums un tizlums. Nespēks. Dažkārt gribētos darīt to, vai arī ko citu, bet spēciņš ir palicis tik gaužām vājš, ka šaubies, vai spēsi. Un vēl tas slinkums! Slinkums lasīt, slinkums rakstīt, slinkums vispār – interesēties, piedalīties, bet visļaunākais – priecāties.