100%

“100% - you did it again” - tā dzied slavenais improvizāciju meistars, ko mūsu smalkā korporācija ir ieaicinājusi izklaidēt pirmrindniekus – darbiniekus, kuri sasnieguši vai pārsnieguši pārdošanas plānus. Vispār jau fakts, ka kvota ir pārsniegta, liecina drīzāk par kļūdu plānošanā nekā par īpašām sekmēm biznesā, bet kurš gan šādā brīdī par ko tādu domā? Mēs esam čempioni, mēs esam uzvarētāji, slava mums! Tas, ka nākamajā gadā finanšu plānotājs visticamāk ierubīs divreiz lielākus ciparus – tā lai maz neliekas – patlaban nevienam neienāk prātā. Vai arī tieši pretēji – ienāk. Tai saujiņai gudrinieku, kas uz šā panākuma viļņa izkauks sev paaugstinājumu. Tad plānotāju bedrē ievelsies viņa pēctecis, bet gudrais un izveicīgais soļos tik tālāk pa karjeras kāpnēm. Nudien, pastāvēs, kas pārmainīsies!

Bet patlaban onkulītis uz skatuves ir palūdzis zālei nosaukt 10 vārdus un notis - viņš taisās sacerēt dziesmu par godu mums. Tiešām, pēc aptuveni 5 minūšu ilgas ņemšanās pie klavierēm, viņš rauj vaļā. “100% - you did it again” – un zāles sajūsmai nav robežu. Vienīgi es palieku nedaudz saskābis –  dziesma man atgādina krievu TV šovā KVN dzirdēto – manī ir izstrādājusies sava veida alerģija pret šāda veida priekšnesumiem.

Daudz interesantākas lietas rāda triku meistars vai kaskadieris. Viņš demonstrē, kā sasist pudeli sev vai kādam citam pret galvu, izlidot cauri stikla durvīm, vai arī, kā radīt iespaidu, ka otram sāpīgi iesit, pat nepieskaroties viņam. Par savu asistentu triku demonstrācijai viņš uzaicina kādu no publikas, un piesakās pats Ziemeļvalstu boss. Fakts, ka “sams samičs” ir uzrausies uz skatuves, liekas kaut kas gluži vai neticams. Kaskadieris virtuāli “piekauj” Bosu, bet tas savukārt izgrūž viņu cauri masīvajām stikla durvīm. Skaidrs, ka tas viss ir iepriekš iestudēts, bet, vienalga, izskatās gana iespaidīgi. Tālāk, lai izklaides līdzsvarotu māksla, uzstājas flamenko dejotājas – mēs kā nekā atrodamies Barselonā.

Tad seko svētku vakariņas ar kādiem 7-8 ēdieniem. Turklāt pie katra ir pieskaņots savs vīns, bet starp tiem dod liesu saldējumu – lai mūsu garšu kārpiņas spētu atgūties jaunai baudai. Tad nāk godināšana un jautrā daļa – vīns plūst straumēm, visapkārt kņada un smiekli. Finālā krietni ieskurbuši klaiņojam pa Ramblu, un katrs nobeidz vakaru tā, kā to vēlas. Mūsu šefs, zināms, piezemējas striptīza bārā, bet mēs, pa ceļam izdzēruši vēl pāris glāžu, krietni pēc pusnakts pārrodamies mūsu smalkajā 5zvaigžņu viesnīcā, kas atrodas Ramblas otrā galā. Esam piekusuši kā suņi.

Tā, vai nedaudz savādāk norisinājās 100% Kluba pasākumi kādreiz – 90to beigās un 2000šo sākumā. Tad laiki pamainījās, nāca krīze un tamlīdzīgas nedienas. Laimīgos 100punktniekus pārstāja vest uz svinībām tālās zemēs. Tā vietā vienkārši tika piesūtītas nozīmītes un izmaksāta skopa prēmija. Biju jau samierinājies, ka nekad vairs nepiedzīvošu šo jautro jampadraci, ko sauc par 100% Klubu, jo, vienkārt, pasākumi vairs nenotiek, otrkārt, uzlikto kvotu sasniegšanu mūsdienās var salīdzināt tikai ar zinātnisko fantastiku. Virtually impossible, kā mēdz teikt latvieši.

Tomēr pagāšgad tika paziņots, ka vecā tradīcija tiek atjaunota. Kad es par to uzzināju, tikai pasmaidīju kā atraitne, kam dzīvē vairs nekas nav mīļš. Plāni tagad tiek uzlikti kosmiski, bet organizācijas birokrātija pastiprinās ar katru dienu. Drīz jau, atvainojiet, pat nopirsties te nevarēs, neaizpildot attiecīgu formulāru. Sekoja arī kārtējā dienesta izmeklēšana, kas manu vēlmi strādāt vai izcelties, kas jau tā nekad nav bijuse liela, nožmiedza pašā saknē. Īsāk sakot, par 100% Klubu es biju pilnīgi aizmirsis.

Tad vēl lažu nolaida SO grupa. Viņi jau labu laiku bija atrāvušies no realitātes, t.i., no klienta reālajām vajadzībām, un man tas nebija liels pārsteigums, kad uzzināju, ka klients ir izvēlējies pārtraukt līgumu priekšlaicīgi. Vienīgi es biju pārliecināts, ka mēs iegūsim jauno kontraktu, jo par pirms termiņa līguma pārtraukšanu viņiem ir jāmaksā soda nauda – kādi pāris ļimaki. Tā bija arī mūsu fora vai handikaps pret konkurentiem, un es domāju, ka tas nodrošinās mums uzvaru. Tomēr sāncenši acīmredzot bija šo nodēvējuši par savu must win projektu, un, kad klients uzsāka sarunas, paziņoja, ka viņi var samazināt cenu uz pusi. Domāju, ka tas bija slikti visiem. Mums, protams, tāpēc, ka zaudējām ilgtermiņa kontraktu; konkurentam tāpēc, ka viņi bija pārvērtējuši savas spējas, un pārņemt operācijas viņiem izdevās tikai 6 mēnešus vēlāk, nekā plānots, un, visticamāk, samaksāja brangas soda naudas. Nu un klientam arī noteikti nekādi svētki nebija – šāda smaga pāreja uz jauno pakalpojuma sniedzēju noteikti bija traucēklis viņu biznesam.

Tā es gada beigās ielūkojos savos rezultātos, necerot tur ieraudzīt ko īpašu, bet tad pamanu, ka man plāna izpilde aš zaškāļivajet – rezultāts ir tikai nedaudz zem 150%. Ahā, finansisti nav pamanījuši, ka es neatbildu par SO grupas projektiem, es nodomāju. Turklāt kāds atjautīgs grāmatvedis acīmredzot ir pieskaitījis sodu naudu apgrozījumam, kas nav pareizi saknē. Nedrīkst taču saņemt atzinību par zaudētu kontraktu. Uzrakstu attiecīgu ziņojumu Polijas šefam, un pārstāju par šo lietu domāt. Tad seko nākamais trieciens – es ieraugu savā algā daudzus “liekus” tūkstošus. Nav pamanīts ne tas, ka SO nav manā dārziņā, ne tas, ka soda nauda nedrīkst tikt ieskaitīta apgrozījumā! Ko tagad darīt? Atzīties, ka ir pieļauta kļūda? Nē, nekad! Izlikšos par beigtu un gaidīšu, kas būs. Jūtos pa druskai bailīgi, jo atceros, kā kādu igauņu puisi izmeta no darba par to, ka tas atteicās atmaksāt kļūdaini pārmaksātu algu.

Jau Andris Šķēle savulaik sava bēdīgi slavenā vekseļa sakarā teica, ka tikai pirmajā brīdī 20 miljonu var likties daudz, jo pie tādas lietas var ātri pierast, un tad tas nekas īpašs vairs neliekas. Tā arī es drīz saradu ar apaļo summiņu savā kontā, un tā vietā, lai gatavotos šo naudiņu atmaksāt, sāku staigāt pa auto veikaliem – varbūt nopirkt Ingrīdai jaunu mašīnīti? Vecā viņai tāda baigi nobrauktā. Tad pēc ilgas un nesekmīgas Qashqai lenkšanas, saņemu lielisku piedāvājumu no Volkswagen, un pie tā arī palieku – Tiguan tagad ir mūsu ģimenes auto.

Tā ar bažām gaidu prasību atmaksāt līdz man atnāk smalka vēstulīte no paša "seniorākā" kompānijas viceprezidenta – tas ir ielūgums uz 100% Klubu. Nu, es tagad galīgi “pārmīžu” – gan par mašīnu, gan par iespēju aizbraukt uz Venēciju – 100% Kluba pasākums šogad notiek tur.

Jā, bet ar laiku var pierast pie visa – tagad man jau liekas, ka viss ir labākajā kārtībā. Gan nauda man pienācās, gan arī 100% Klubs. Tas man “par mūža ieguldījumu” kompānijā. Kā nekā, bet esmu te nolauzis jau 21 gadu.

Īsāk sakot, rīt izbraucu uz Venēciju.