100% (2)

Jūtos kā 007 - acīmredzot mazākais reizi dzīvē vajag sajusties arī tā. Es gan neesmu izglābis pasauli, pat negrasos to darīt. Vienkārši es gandrīz pa tiešo no lidmašīnas esmu pārkāpis motorlaivā. Tā es savās smalkākajās drēbēs (negribējās ķēpāties ar bagāžu, tāpēc pārvadāju uzvalku uzvilktu mugurā) viens pats sēžu jaudīgajā kuterī, kas, braši šķeļot viļņus, nogādā mani uz salas, kur ir izvietojusies mana luksīgā viesnīca. Bondiskās sajūtas raisa manu spodro kurpju kontrasts pret salīdzinošu netīrību visapkārt. Jūtos nedaudz smalkāks nekā man pieklātos būt.

Esmu pēdējais gaidītais viesis, un lidostā sagaidītājas mani sveic ar saucienu "Aleluja!". Neliekas gan, ka tas būtu paredzēts viesim - viņas vienkārši ir aplam nomocījušās, un mana parādīšanās nozīmē atpestīšanu no pārlieku garās darba dienas. Laiks ir draņķīgs, debesis svina krāsā, bet jūras zaļais ūdens atspīd nejauki dzeltenīgi brūnos toņos, kas uzvedina uz domām par samazgu bedri. Lietus gan vēl nelīst - acīmredzami tas tiek taupīts rītdienai, jo es kā vēlamo izklaidi esmu norādījis braucienu gondolā pa kanāliem.

Motorene pietauvojas pie viesnīcas ieejas, bet lobijā stīgu kvartets spēlē, ka ausis vai pušu plīst. Īsāk sakot, viss ir noorganizēts uz urrā. Es iečekojos, savācu informāciju un visādus give-away štruntus, ar ko mūs aplaimo pasākuma organizētāji, un dodos uz savu numuru. Tas ir grezns, tomēr bez kādām cackām - lietišķs dizains un maksimālas ērtības - tā var raksturot manu apmešanās vietu. Milzonīgajā kingsize gultā spilvenu vien ir kāds ducis.

Drīz saklausu, ka restorānā uz jumta jau sāk skanēt akustiskā ģitāra, un saprotu, ka ir laiks doties uz sagaidīšanas dinneru. Eju turp bez dižas sajūsmas, jo man šādi pasākumi diezko nepatīk. Es nevienu nepazīstu, viņi mani arī, apmainīšanās ar pieklājības frāzēm mani tikai nogurdina. Vienīgais gaišais punkts ir, ka varēs pamatīgi pierīties visādus labumus un piedzerties lopā. Tomēr arī šajā ziņā ar gadiem es esmu notrulinājies. Ja mūs vestu uz 3 zvaigžņu Mišelin restorānu, tad tas būtu kaut kas, bet tā - nothing special.

Sākums vakaram padodas tomēr tīri labs - sapazīstos ar pāris dāņiem, kopā sadzeram un drusku papļāpājam. Tad negaidot uzskrienu virsū leišiem, kas arī piedalās šajā godināšanā. Kopā klimstam no terases uz terasi, izdzeru daudz glāžu vīna, paspiežu roku "patriarham vsija Russi", tfu! Zuricam - Eiropas GTS šefam - es gribēju teikt - un Mihajam, Austrumeiropas līderim. Nu, pēc kā tāda tagad roku vairs mēnesi nedrīkst mazgāt. Tik ilgi tomēr nenoturos, jo, pamucis no pasākuma (baidījos pārdzert jēgu), lūkoju ieiet dušā. To izdodas paveikt tikai pēc krietnas pamocīšanās ar visādiem kloķiem - vai nu reibuma dēļ vai pārlieku sarežģītās "edušo" sistēmas dēļ tā nav nemaz tik viegli izdarāma lieta. Tad izroku tādu kā alu starp saviem "ašpadsmit" spilvenu, ieslēdzu 7x8 lielo TV un izdzeru pēdējo glāzi, ko esmu tālredzīgi nozadzis restorānā. Iemiegu ar nelielām bažām par rītdienu - ka tikai man nepiemeklē paģiras. Tad visas lietas ir ūkstā.

Diena sākas gluži normāli. Paģiru nav, esmu augšā jau sešos, un līdz brokastam apstaigāju salu. Viesnīca aizņem aptuveni pusi no tās, pārējais ir parks. Lai nesteidzīgi apietu tai pa perimetru apkārt, ir vajadzīgas aptuveni 20 minūtes. Izdaru to aš divas reizes, izmantojot, ka vēl nelīst. Tad sēžos laivā kopā ar pirmo grupu un nobraucam uz Hilton, kur notiks biznesa sesijas. Paēdu brokastu, un ar nožēlu atsaucu savu gondolu tūri - lietus jau gāž aumaļām, bet spēcīgajās vēja aukās pat lielākie kuģīši dancot danco. Mūsu smalkā kompānija pagāšgad nopirka firmu Weather, šis ir 100% klubs, un prognoze, ka šodien līs, arī ir 100%. Domājat sakritība? Man tā neliekas.

Nuja, gondolas vietā braucam uz kādu salu, kur tiek darināti slavenā venēciešu stikla izstrādājumi. Kādreiz, sen atpakaļ, stiklinieku darbnīcas bijušas pilsētā, bet tad kaut kas samisējies ar krāsni un visa Venēcija esot nodeguse. Grūti stādīties priekšā, ka "viss sādžs nūdeg", bet nav pamata arī stāstītājam neticēt. Noskatāmies, kā stiklinieks izgatavo krāsainu vāzi, bet vēlāk zirga figūriņu no masīva stikla. Smuki. Vēlāk apstaigājam izstādi-pārdošanu, un jāatzīstas, ka es gluži vai samīlos Venēciešu stiklā. Ne jau visi priekšmeti ir cool, bet daudzi tādi tiešām ir. Žēl, ka neļauj fotografēt - acīmredzot sargā savus dizaina noslēpumus. Pa to laiku lietus līst aumaļām, un paredzētā pastaiga pa Murano ieliņām izpaliek. Es gan noslāju kādas 15 minūtes gar centrālo kanālu turp un atpakaļ, un atgriežos galīgi izmircis.

Vakarā mūs noved uz kādu renesanses laika pili, kur notiek galvenais pasākums - slavenais dinners. Pati vieta ir kaut kas neiedomājams - pirmajā stāvā ir milzu zāle aptuveni basketbola laukuma lielumā ar attiecīgi augstiem griestiem. Mūs sagaida artisti pārģērbušies viduslaiku karnevāla maskās. Īpaši iespaidīgi ir dejotāji uz koka kājām, kuras, zināms, zem greznajiem tērpiem nevar saskatīt. Rodas iespaids, ka pili ir apsēduši trīsmetrīgi spoki, kas tagad visādi izdarās. Glāzēs puto šampanietis, un mēs tiekam aicināti augšup pa stāvām kāpnēm, kuru galā ir vēl lielāka zāle. Tas, protams, ir tikai optisks māns, jo šajā telpā nav kolonnu - savādāk tā ir precīzi tāda pate kā stāvu zemāk.

Te arī iet vaļā galvenā svinēšana - visādu ēdamo ir kaudzēm, vīns arī plūst straumēm, triku meistari maskās rāda visādus brīnumus. Jā, piemirsu pateikt, ka mums arī ir izsniegtas sejas maskas, kas padara krāšņo pūli tādu kā nedaudz naidīgu. Venēcijas karnevālam piemīt kaut kāds ļaunuma elements. Svinēšana iet pa visu rubli, bet es skatos pulkstenī - gribu atgriezties viesnīcā ar pirmo laivu. Lieta tāda, ka ļoķene man no rīta ir 7:00, un kuteris uz lidostu atiet jau četros.

Es pēc dabas esmu cīrulis, bet šorīt celšanās ir vienkārši krimināla, jo gulēt esmu aizgājis pēc pusnakts. Ar mokām savācos, bet lejā man pasaka, ka esmu pārcenties - mana laiva būs tikai 4:45. FUCK! Man liekas, ka iemigšu, gaidot ūdens taksi. Beigās tas ir klāt - smalkākais kuģītis, kādu nācies redzēt - viss vienā sarkankokā un ādās. Pa to laiku lietus gāž kā ar spaiņiem, bet kutera atsitieni pret viļņiem ir tik asi, ka man gribas preventīvi apvilkt drošības vesti, kura esot zem sēdekļa. Redzēta gan tā nav - esmu allaž ticējis laiviniekiem uz vārda.

Beigās laimīgi sasniedzam lidostu. Joprojām briesmīgi līst, bet šeit es sajūtos drošībā.