Klāss

Modinātājs nozvana precīzi laikā – 6:15 – kā vienmēr. Uz mirkli esmu nesaprašanā – liekas es taču nebiju to uzlicis šodien. Acīmredzot kļūdos, un pusmiegā cenšos nospiest pogu, lai skaņas signāls nekāptu un neuzmodinātu arī Ingrīdu. Debilais telefons nav tur kur parasti, un es labu mirkli nocīnos, līdz to atrodu. Paldies dievam vairāk trokšņus tas netaisa, kas savukārt liekas savādi. Varbūt samaitājies? Nē, tā ir īsziņa. Nē, tā nav īsziņa, mesendžerī ziņa no Klāsa – viņš ir lidostā, dzer kafiju un gaida savu ļoķeni uz Parīzi, lai vēlāk dotos uz Mehiko. Nu, tikai īsts draugs sešos no rīta atsūtīs ziņu! Nopriecājos, ka viņš ir mani atcerējies. Tomēr smadzenes man vēl nestrādā tā, lai es varētu kā sakarīgi atbildēt. Novēlu veiksmi ceļojumā.

Tomēr tā pa īstam par agro ziņu priecājas Elba. Bez tās mēs būtu nogulējuši rīta pastaigu. Soļoju gar ezeru un priecājos par brīnumskaisto, lai arī stipri salto rītu. Saule ir jau uzlēkusi, ir pat grūti noticēt, ka pirms pāris nedēļām ārā devos krēslā, bet vēl agrāk laternu gaismā. Jā, pavasaris ir klāt, un Latvija paliek skaista. Tāpēc es īsti neapskaužu Klāsu viņa ceļojuma sakarā. Tuvojas laiks, kad Latvija ir visskaistākā vieta pasaulē, jo pirmais zaļums un pelēkie stumbri izskatās vienkārši apbrīnojami.

Iedomājos par Klāsu. Ko viņš sadarīs tur Meksikā? Varbūt rakstīs grāmatu? Man tas vienmēr ir licies kā sapnis – dzīvot vientuļā, eksotiskā vietā kaut kur pie okeāna. Celties agri un makšķerēt, tad peldēties, vēlāk mēģināt ko uzrakstīt, bet vakarā klaiņot pa liedagu un vērot saulrietu. Dzīvē tā nekad nebūs, bet sapņot jau nav aizliegts. Jā, Klāsu es uzskatu par savu draugu, lai gan dabā es viņu esmu saticis vien pāris reižu, un tādos gadījumos parasti saka – paziņa. Lieta tāda, ka es viņu vairāk esmu iepazinis ar viņa grāmatu – 101 albumu un trīs mazformāta mūzikas aprakstu palīdzību. Klāsa grāmatas un viņa komentāri par mūziku ģīmjgrāmatā savā ziņā ir aizstājuši normālu pazīšanos, kas parasti ir draudzības pamatā. Viņš ir lielā mērā veidojis manu mūzikas izpratni un gaumi pēdējā laikā, atklādams man daudzus autorus un lietas. Mana dzīve ir palikusi nesalīdzināmi daudzveidīgāka pēc tā, kad tajā ir ienācis Klāss ar savām fenomenālajām zināšanām par muzonu.

Klāsu kā cilvēku man saprast ir grūti. Vispirms jau ir milzīga atšķirība, vai tu satiec viņu dabā vai virtuāli – tīklā vai ar grāmatas starpniecību. Attiecībās viņš liekas ļoti atklāts, sirsnīgs un tāpēc arī viegli ievainojams, jo nevar jau pie kura katra iet tā ar atvērtu sirdi. Vispār šī atvērtība mani visvairāk pārsteidza, jo es sākotnēji biju pārliecināts, ka Klāss ir ļoti noslēgts cilvēks. Savukārt tīmeklī Klāss nereti ir dzēlīgs, ironisks vai pat provokatīvs. Viņš gan kā labs diplomāts vēlāk prot atkal vērst visu par labu, bet ne reizi vien viņš mani ir aizvainojis, ka es pat paspēju sabozties un domās pasūtīt taisni gan viņu pašu, gan draugus, kas parasti atbalsta viņa viedokli, kuru laiku pa laikam apstrīdu. Tomēr biežāk man liekas, ka mana gaume ir tā pieskaņojusies Klāsa, ka mēs esam gandrīz kā roka ar cimdu. Līdz atkal atklājas kādas tik fundamentālas atšķirības, ka es nesaprotu, kā mums vispār ir iespējams līdzīgs viedoklis par dajebko.

Jebkurai viedokļu atšķirībai ir nepieciešami mazākais divi viedokļi, un pēc virtuāliem ķīviņiem es slīgstu ilgstošos pašanalīzes seansos, mēģinot saprast, kurš no mums ir tas duraks vecā poļu preferansā, kā tik neparasti smalki reiz izteicās Štirlics no “17 pavasara mirkļiem”. Tad es izlīdzinu savu “frontes līniju” – izlemju, kurš ir stulbs – oponents vai es (parasti tas esmu es), un pēc tā varu mierīgi dzīvot tālāk. Jāsaka, ka paša stulbums man nekad nav traucējis dzīvot. Iedomāta gudrība gan.

Nuja, gribēju te uzmest pāris vārdus Klāsam uz atvadām, bet sanāca riktīga logoreja. Nepazūdi, Klās! Tīmeklī atkal tiksimies. Lai Tev labi klājas tālajās zemēs, un sveicieni Elitai no manis un Ingrīdas. Un vēl Tev speciāli sveicieni no Elbas, kas ir pateicīga par šā rīta neplānoto pastaigu.