Hallelujah – Jeff Buckley

Well, I heard there was a secret chord

That David played and it pleased the Lord

But you don't really care for music, do you?

Vispār Dark Side ir tik šausmīgi novalkāts... tāpat kā daudz citu lietu, kas agrāk ir patikušas, bet tagad jūtos visu atēdies un vairs nesaprotu, kāpēc es vispār klausos mūziku. Kam vajadzīgas visas tās diskusijas ģīmjgrāmatā, šie patīk/nepatīk, kas velkas līdz kā bērnības traumas, kā arī muļķīgi mēģinājumi iebraukt lietās, no kurām es maz ko saprotu, un gala beigās izlikties gudrākam, nekā patiesībā esmu. Es taču ņifiga no tā visa nesaprotu. Cilvēki diskutē par kaut kādām lietām, bet es maisos pa vidu, ar visiem sanīstos, līdz beidzot apjēdzu, ka esmu domājis par vienu, bet viņi pavisam ko citu. Neviens jau do golam neizlasa, ko otrs raksta, bet tikai interpretē kaut kādas ideju druskas, primitīvi reaģējot uz sev vien zināmiem klikšķiem.

Jā, man galvā ir ķīselis. Neko nezinu un negribu zināt. Sintezatori, stili, izpildītāji – katram savi tabu un aizspriedumi. Problēma ir tajā, ka man uz brīdi viss šeit ir licies puslīdz skaidrs, bet tagad gluži negaidot esmu atskārtis, ka tomēr ne sūda nesaprotu. Tad uznāk vēlme visu šo apnicīgo rokmūziku sašķūrēt vienā čupā un noraut podā. Pink Floyd vai Smokie, ABBA vai Led Zeppelin – pie kājas! Tad jau labāk klausos kaut kādus dīvaiņus, kuriem vārdus nekad neielāgošu. Vai arī džezu. Ak, šis džezs! Ar to ir vēl sliktāk. Vienu dienu man liekas, ka no baudas kūstu tajā kā sviesta pika uz pannas, bet jau nākamajā man tas liekas neizteiksmīgs un apnicīgs. Glābiņš būtu klasiskajā mūzikā? Ne sūda! Ir, protams, arī tur brīnišķīgas lietas un vietas, bet manā vecumā... Eh, ko tur mocīties, tad jau labāk piedzerties! Trakākais, ka īsti vairs negribas pat apreibināties, jo no tā nekāda apskaidrība neiestāsies, tikai vēlāk sāpēs galva. Bet tā gribas kādu laiciņu padzīvot arī ar nesāpošu! Īsāk sakot – Brain Damage.

Braucot mājās, nolemju neko neklausīties, un pārslēdzu radio uz BBC. Tur man par pārsteigumu atskaņo bezgala skaistu dziesmu. Tā kā man galvā jau iepriekš minētā putra, nespēju uzreiz saprast, kas tas ir, lai arī zinu, ka pazīstu šo gluži labi. Ak, jā! Jaunais Baklijs dzied Koena Aleluja. Tad kāds jaunietis sāk stāstu par to, kā viņš iepazinies ar savu meiteni. Kā pirmo reizi viņu ieraudzījis, sasveicinoties ar kolēģiem birojā. Meitene esot bijusi ar muguru pret viņu, un redzami ir bijuši tikai neparasti garie, blondie mati. Tad meitene pagriezusies, un viņš ievērojis, cik viņai gaiši zilas acis. Puisis, to stāstot, gandrīz iedziedājās – linger on your pale blue eyes. Valoda viņam ir neparasti brīva un aizraujoša, bet ik pa brīdim tiek nospēlēts kāds fragmentiņš no Džefa lieliskā izpildījuma. Es klausos gluži aizgrābts, un man dikti sagribas zināt, kas ir šis stāstnieks. Pats Baklijs viņš tā kā nevarētu būt, jo tas ir pārcēlies uz labāku sauli jau labu laiku atpakaļ. Jādomā, ka kāds cits, bet kurš? Pa to laiku tiek izstāstīts, kā viņi kopā pavadījuši vienu vīkendu, tad otru; sapratuši, ka abi aizraujas ar vienām un tām pašām grāmatām, mūziku un ko visu vēl ne, un tas viss, zināms, beidzies ar nopietnām attiecībām un, protams, Aleluja.

Tad stāstu turpina kāds cits. Kā viņš iepazinies, apprecējies, vēlējies bērnus, bet viņa sieva – nē. Tad viņi gājuši katrs savu ceļu, bet pēc vairākiem gadiem viņš uzzina, ka viņa bijusī sieva ir slimnīcā. Viņai ir vēzis, un puisis pēdējās dienas pavada pie mīļotās, jo, jā, viņš atkal viņu mīl, varbūt pat vairāk kā jebkad agrāk. Baklija dziesmas fragmenti tāpat tiek ik pa mirklim atskaņoti, bet tagad tiem ir pavisam cita, daudz skumjāka un smeldzīgāka jēga. Sieviete mirst, un tas viss tiek ļoti detalizēti aprakstīts, pat tas, kā viņu ievieto līķu maisā ar rāvējslēdzēju. Tomēr kaut kas šajā stāstā ir tāds, ka liek domāt par mīlestības skaistumu, nevis nāvi.

Tā es gandrīz iedrāžos priekšā braucošā auto, kas strauji sabremzējās. Pārslēdzos uz CD, kur skan The Doors, kas tajā brīdī ir atskaņotājā. Notraušu asaras un nolemju – turpmāk braucot klausīšos vienīgi mūziku. Tā būs labāk no ceļu satiksmes drošības viedokļa.