The Show Must Go ON – Pink Floyd

Nu tagad man laikam vajadzētu sākt ekstāzē lauz krēslus. Mani paturēja darbā – kāda laime! Tikai izteica rājienu ar “ierakstu notīs”, un vēl es divus gadus nedrīkstēšot saņemt paaugstinājumus vai algas pielikumus. Man tikai jānožēlo grēki un jāveic kolēģu edukācija, lai nekas tāds vai tamlīdzīgs nekad, nekad vairs neatkārtotos.

Es biju sagatavojies uz ķildu, grasījos pašu priekšnieku apsūdzēt BCG faktiskā pārkāpšanā, vai arī vienkārši pateikt sakramentālo – tiksimies tiesā. Tomēr es biju gatavs arī šādai notikumu attīstībai, kad mani nemēģina atlaist, bet tikai izsaka "fui!" Šāda scenārijā es biju nolēmis klusēt un nelekties – vienkārši nav vērts tērēt nervus.

Patiesībā bija brīdis vai divi, kad Alešs gribēja pārliecināties, vai es tiešām padodos – man bija jāapliecina, ka es piekrītu tām muļķīgajām apsūdzībām, kuras man tiek izvirzītas. Es atbildēju diplomātiski – tieši napstiprināju, bet pateicu, ka apzinos – konsultācija ar juristiem ir obligāta. Alešs, manuprāt, sajuta manu izvairīgo nostāju, bet arī pats nemeklēja saasinājumu un pat nedaudz piebremzēja apvainojumu bārstīšanu pār manu galvu. Ja mēs pa īstam saietu ragos, sūdi varētu sanākt arī viņam – es noteikti uzšņāptu kļauzu par lecīgo čehu – man par viņa juristes un viņa paša darbību un lomu šajā incidentā ir kas sakāms. Tad Alešs mani pavisam noteikti atlaistu, bet arī viņam, iespējams, nāktos atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem – jebkura šāda sūdzība nevar tik aizvērta bez izmeklēšanas. Īsāk sakot, palikām katrs pie saviem. Uzvaru, protams, svinēja Alešs, bet tā tomēr sanāca tāda nedaudz samocīta.

Vai es jūtos laimīgs par šādu iznākumu? Gan jā, gan nē. Es biju sagatavojies kārtīgam tesiņam – pat pierakstījis uz papīra dažādas frāzes, kuras skanētu pēc iespējas iznīcinošāk, izplānojis vairākus ķildas scenārijus, izdomājis, kā izlikt slazdus savam pretiniekam un tml. Tagad šāda notikumu attīstība man pat sagādāja vilšanos. Turklāt es nezinu, vai iespēja šādi komfortabli veģetēt tālāk, man nāks par labu. Es šaubos, vai spēšu paša spēkiem izkļūt no tā gandrīz letarģiskā dzīves modeļa, kādā es atrodos pēdējā laikā. Darbā es neko prātīgu nedaru, bet nauda nāk – tas rada ap mani neciešami trulu gaisotni, kuru diemžēl pats lauzt nespēju – esmu tam par vāju. Kāds gudrāks cilvēks izmantotu šo laiku, lai ko iemācītos, varbūt uztaustītu kādu biznesa nišu vai ko tamlīdzīgu, bet es tikai truli sēžu ģīmjgrāmatā – man ir slinkums pat rakstīt blogu.

Man toties nav slinkums garšot vīnus, īpašus ēdienus – vienu vārdu sakot, uzdzīvot. Ja es dabūtu krietni iekšās, t.i., mani izmestu uz ielas, man nāktos meklēt risinājumu. Vajadzētu iespringt – savādāk draudēta bojā eja.  Es gan pieķeru sevi laiku pa laikam pie domas, ka es iztēlojos, kāda varētu būt mana dzīve, ja es kļūtu par saules brāli, pamestu visu un sāktu vienkārši klaiņotu apkārt kā bomzis. Ar prātu es saprotu, ka man tas ātri apniktu – esmu pārāk pieradis pie komforta un dažādām baudām, bet vienalga – šādas dīvainas domas pašas lien galvā.

Nuja, bet tagad nekā tāda nebūs – vismaz kādu laiciņu dzīve ritēs tā, kā tā ir gājusi visu laiku. A man vispār poxuj – klausos The Wall – Show Must Go On. Tā tas arī būs – mazākais kādu brīsniņu.