Dr Hook and the Medicine Show - The Last Morning

This is the last mornin', that I try to breath the heavy air

Fight the crowds, avoid the traffic, watch the world turn grey.

Pēdējais rīts – ar vasaru ir cauri. Līdz ezeram es esmu nogājis miegodamies un neko daudz nedomājot, bet pie līkās priedes mani pēkšņi sasniedz šī atskārsme. Mjā, pēdējais rīts – gluži kā to dzied Dakteris Huks – rīt jau 1. septembris un rudens sākums. Es uzņemu bildi debilajā telefonā, un iemetu to ģīmjgrāmatā ar atbilstošu piezīmi.

Tad aizmirstu šo vēl-viena-vasara-pagājuse noskaņojumu, un ierodos darbā, kur viss ir pa vecam. Darba nedēļa sākas – kolēģi apmainās ar provokatīviem jokiem, vērtējot, kuram ir uzvilktāki nervi, ko varēs pavilkt uz kādu rupjāku vārdu, kas rezultēsies 20 santīmu iemetienā mūsu sodu kastītē – darbā lamāties nedrīkst.

Es pamanu, ka esmu pieļāvis kļūdu, parakstot bildi. Grupa dzied This is the last mornin' – tātad tagadnē, nevis pagātnē, kā es esmu parakstījis bildi. Nenoturos, un sāku “trubā” klausīties dziesmu, un man paliek pašam sevis žēl – mani nomāc slinkums, gribas slaistīties, klausīties mūziku un bīdīt tekstus. Meitene ar dīvaino zīmējumu ģīmja vietā iemet piezīmi, ka “dakteri” visi jau sen kā aizmirsuši, ko es uztveru kā pārmetumu – tik tiešām – varbūt šogad viņus neesmu dzirdējis ne reizi.

Steidzos laboties – iemetu pleijerī visus četrus diskus, kurus uzskatu par klausāmiem (Doctor Hook, Sloppy Seconds, Belly Up! un Bankrupt) un slīgstu šās mūzikas ģenerētajā pofigismā. Pirmais ripulis vēl nekādu lielo iespaidu uz mani neatstāj. “Silvijas māte” ir tā nospēlēts, ka negribas to vairs īsti dzirdēt, bet ar “Lēdija Godaiva” un Makin’ it Natural ir par maz, lai tā pa īstam iejustos. Pārējie gabali nav īsti “manējie”. Toties Sloppy Seconds, kas sākas ar Freakin' at the Freaker's Ball trāpa man precīzi starp acīm – es jūtu, kā mani pārņem pofigisms, un es metu pie malas garlaicīgo pirmdienas e-pastu šķirošanu, bet tā vietā sāku bīdīt šo tekstu. Sekojošie If I'd Only Come and Gone un Carry Me, Carrie padara mani nedaudz mīkstāku, bet tad seko pārītis gabalu, kuri man nekad nav bijuši īpaši mīļi. Toties The Last Morning atkal atkailina manu dvēseli un liek justies kā bērnam.

Kronis visam, zināms, ir albuma nobeigumā – skan Cover of the Rolling Stone. Tūlīt nāk prātā, kā es šo dziesmiņu iemīļoju vēl tīņa gados un centos pierakstīt vārdus, stopējot un pārtinot maģa lentu. Cita starpā, tulkojums sanāca samērā veiksmīgs – neatceros pat nevienu vietu, kur es būtu tā īpaši pārklausījies, kā tas parasti ar mani gadās. Atceros, kā Agris stāstīja, ka viņu grupa šo esot centušies spēlēt, bet vietā, kur šamie bļauj “Rock and roll!” visiem licies, ka dziesma ir salaista pamatīgi tūtē. Tagad man Cover of the Rolling Stone asociējas ar ķiņa Almost Famous epizodi, kur gabals tiek nodziedāts uz balsīm, kad puiši uzzina, ka ir viņu bilde ir nokļuvusi uz tā fucking magazine vāka.

Seko Belly Up!, kas sākas ar neaizmirstamo Acapulco Goldie – gabals, ar kuru es iepazinu šo grupu. Man ir grūti komentēt šo albumu – jo tas ir kopā ar mani kopš tālā 1973. gada. Varbūt dažkārt es to klausījos nedaudz mazāk, bet nekad nav bijis brīdis, kad tas nav bijis man pa rokai kaut kur manā ierakstu kolekcijā.

Well here I am in the wind again, floating where it takes me

Laughin' and a splashin' in the summer sun, until the alarm clock awakes me.

Jā, tādi gabali kā Life Ain't Easy viegli mani noved līdz ekstāzei – tajos nepārprotami kaut kas ir. Veltīgas ir manu draugu un nedraugu zobgalības – šis ir mans klikšķis, un es tur neko nevaru ar sevi padarīt. Vispār man patīk gandrīz visi Belly Up! gabali – sākot ar sērīgajiem You Ain't Got The Right un Wonderful Soup Stone līdz pat trakajam Monterey Jack. Jā, Dakteris Huks ir grupa, kas palīdz man saglabāt garīgu līdzsvaru. Dzīvē nav lietu, kas būtu jāuztver tikai un vienīgi nopietni.

Bankrupt ir pēdējais grupas albums, kur Dr. Hook ir Dr. Hook. Tā pornogrāfija, līdz kurai grupa noslīdēja disko ēras laikā, nav pieminēšanas vērta.  No Bankrupt man šausmīgi patīk Millionaire – tas man atgādina laiku, kad es, apveltīts ar neskaitāmiem kompleksiem, gandrīz izmisīgi meklēju sev otru pusīti. Man gan nebija daudz naudas kā puisim tajā dziesmā – drīzāk tieši pretēji – tomēr sajūtas bija līdzīgas.

I'm not a bad person, I don't drink and I don't kill

I've got no evil habits and I probably never will

I don't sing like Elvis Presley, I can't dance like Fred Astaire

But there's one thing in my favour, I'm a millionaire.

Protams, arī Everybody's Makin' It Big But Me man gāja iekšā lieliski, jo tas bija laiks, kad es aizrāvos ar mūziku nedaudz vairāk nekā vidējais statistiskais padomijas tīnis.

Patiesībā arī tagad dažkārt man liekas, kā gan tas varbūt, ka I've got charisma and personality, how come everybody's makin' it big but me.

Mjā... bēdīgi.