Vēl tik gribējās sauli sveikt!

Nesen internātā ievēroju, ka kāds censonis ir apkopojis 10 dziesmu sarakstu, kuras viņš vēlētos dzirdēt savās bērēs. Jā, izskatās, ka puisis ignorē vienkāršo patiesību no “Šurika piedzīvojumiem” – ... и в твоем доме будет играть музыка, но ты ее не услышишь. Viņu gan atvaino apstāklis, ka neviens tā īsti nezina, vai nelaiķis ko dzird vai arī viņš ir kurls kā prauls.

Vispār ideja kaut ko vēlēties savas miršanas sakarā nav nekas unikāls. Piemēram, mana čoma Agra kundze gatavo īpašu mūzikas listi, ko viņa grib lai atskaņotu, guldot viņu kapā. Meitene ir intelektuāla – tāpēc tur ir tikai simfoniskā mūzika un tamlīdzīgas smalkas lietas.

Man gan ir grūti iedomāties, ka pēc tam, kad es atņirgšos, atradīsies daudz līdzjutēju, kas varētu gribēt sērst. Bēres galu galā ir ārkārtīgi nepatīkams un garlaicīgs pasākums. Tomēr arī es nolēmu šai vēziskajai stundai gatavoties - atlasīju savu listi mirstamās mūzikas. Es tikai ieteiktu to spēlēt mielasta laikā - pie kapa tas ir ļoti apgrūtinoši, un kur ir garantijas, ka tas nenotiek ziemā, kad acis salst no pieres laukā?

Manu bēru TOP 10:

1. Colours – Donovan https://www.youtube.com/watch?v=GX3AnhefltM
2. Most Peculiar Man - Simon & Garfunkel https://www.youtube.com/watch?v=M3klBq7brHg
3. Eleanor Rigby - The Beatles https://www.youtube.com/watch?v=HuS5NuXRb5Y
4. People Are Strange - The Doors https://www.youtube.com/watch?v=XZuj_xU-x0I
5. That's The Way - Led Zeppelin https://www.youtube.com/watch?v=NdWPkgtaOTw
6. Cocaine - Ramblin' Jack Elliott https://www.youtube.com/watch?v=LO1VVSJ1S78
7. Ruby Tuesday - The Rolling Stones https://www.youtube.com/watch?v=-YJXfcndyvU
8. If - Pink Floyd https://www.youtube.com/watch?v=LvwfTQLx7Bo
9. Ripple - Grateful Dead https://www.youtube.com/watch?v=JT8zLTaKxeE
10. Wild World - Cat Stevens https://www.youtube.com/watch?v=y8pvXLVu8Yk

Dziesmas, kā redzat, ir atlasītas pietiekoši sērīgas – ar retiem izņēmumiem. Donovana “Colours” var likties pārāk gaiša šādam bēdīgam brīdim, bet es nevaru bez tās iztikt divu iemeslu dēļ. Vienkārt, tāpēc, ka agra rīta stunda man ir – the time I love the best. Ko tur liegties – nav vērts – es pēc dabas esmu cīrulis, un tā pa īstam labi jūtos tieši no rīta. Es zinu, ka visi cilvēki, kas ir ko vērti, ir pūces – viņi pa naktēm strebj litriem kafeju un rada nemirstīgu mākslu. Ar mani ir tieši pretēji – mākslu neradu, bet toties no rītiem jūtos neparasti sprigans. Tas, protams, pie nosacījuma, ka iepriekšējā vakarā neesmu pārdzēris jēgu. Tomēr viss tas spriganums ir sūds salīdzinājumā ar spēju loģiski domāt, kas uz īsu brīdi piemeklē mani rīta agrumā. Es pie sevis to dēvēju par prime time – laiku, kad es varu atrisināt praktiski jebkuru problēmu – mani tad piemeklē kaut kāda apskaidrība. Parasti es jau vakarā nolemju, kādam jautājumam veltīšu šo vērtīgo rīta stundu, un tas vienmēr atmaksājas – es paveicu vairāk nekā visā atlikušajā dienā. Diemžēl pēdējā laikā tā nereti tiek izniekota, lai glābtu manus blogus no loģikas, pareizrakstības un citām kļūdām. Vakarā, kad pa šmigu tiek bīdīti teksti, dzimst tik daudz muļķību, ka knapi pietiek mana prime time, lai tekstus salabotu kaut cik lasāmā kvalitātē. Interesanti, ka no rīta man nemaz negribas rakstīt – es labi apzinos, cik muļķīga ir šī nodarbe.

Otrs iemesls, kāpēc es izvēlos šo Donovana dziesmiņu, ja neskaita to, ka tā nav tieši riebīga, slēpjas apstāklī, ka tur tiek dziedāts freedom is a word I rarely use, without thinkin'. Jā, es esmu cilvēks, ko mūsu “dižajā” kaimiņvalstī, ko uz vecumdienām tik neprātīgi ir iemīlējis kāds slavens mūsu komponists, parasti dēvē par “liberastu”. Brīvība un tiesības izvēlēties pašam savu likteni, lai arī cik labs vai ļauns tas arī nerādītos, man liekas teju vai svarīgākā lieta pasaulē. Ne jau veltīgi Naumanis kādā kritikā salīdzināja latviešus ar izmirstošajiem Ziemeļamerikas indiāņiem – esam brīvību mīloši un spītīgi pēc suņa.

Nuja – tik daudz rakstīt par “Colours” nebiju domājis – uz priekšu mēģināšu būt lakoniskāks. Kā redzat, otrais gabals ir “Most Peculiar Man”. Arī šis nav izvēlēts nejauši – es pēc dabas esmu dikti nedraudzīgs pret apkārtējiem, un, kas vēl briesmīgāk, visbiežāk es pat nedomāju par līdzcilvēkiem. Tādēļ man nereti tiek piedēvēta augstprātība, kas mani vienmēr pārsteidz un sarūgtina. Lieta tāda, ka es nevienu neignorēju ar nodomu. Vienkārši tā sagadās, ka bieži pie sevis prātoju par kaut kādām tur abstraktām lietām. Tā vietā lai pievērstos līdzcilvēkiem. Mana smadzene ir pārāk maza, lai spētu papildus vēl domāt par apkārtējiem. Īsāk sakot – he wasn't friendly and he didn't care and he wasn't like them – tas ir tieši par mani.

Pēc šo divu dziesmu nosaukšanas mani pārņēma apjukums. Es gribēju ielikt kaut ko foršu no bītliem, bet nekas neliekas gana atbilstošs. Bērēs taču parasti pillā rīklē nedzied she loves you yeah, yeah, yeah. Beigās mana izvēle apstājās pie "Eleonoras Rigbijas". Galvenokārt tāpēc, ka šai dziesmai ir neparasti skaists, lai arī padrūms, klips.

Tur tiek dziedāts par vientuļiem cilvēkiem. Es, protams, tāds esmu, jo lāgā neprotu komunicēt ar citiem. Pareizāk sakot, nepratu – vecumdienās esmu ievingrinājies šajā mākslā, kas vairumam cilvēku padodas pate no sevis. Tagad es spēju uzturēt sarunu pat ar Dekaelu, kurš, manuprāt, ir vēl introvertāks tips par mani. Tomēr tas no manis prasa zināmu piepūli un līdzi domāšanu. Sabiedrisks un pieklājīgs es spēju būt tikai relatīvi īsu brīdi. Protams, ja neskaita to mirkli, kad alkohols sāk kāpt bēniņos – tad visi uzteic, kā es atveros. Vispār tāpēc jau es arī sāku lietot – lai spētu uzturēt sarunu. Džima “People Are Strange” lieliski papildina iepriekš izteikto domu – people are strange when you're a stranger.

Tad man ienāca prātā, ka noteikti kādam gabalam ir jābūt no Led Zeppelin, un bez kādas pakaļējās domas es izvēlējos vienu dziesmu no viņu trešā albuma – šis man patlaban ir absolūti topā. Vārdi yesterday I saw you kissing tiny flowers, but all that lives is born to die liekas baigi atbilstošie tādam ne pārāk priecīgam pasākumam kā bēres.

Nu, tas tā. Kā nākamo pievienoju “Kokaīna” dziesmiņu. Ne jau tāpēc, ka es ar šo indi aizrautos – nebūt nē. Mans profils ir alkohols. Tomēr es labi pazīstu apreibināšanās sajūtu, kad patīkams siltums lēnām kāpj tev smadzenēs, nokaudams katru vēlmi ko darīt, pat domāt. Tādos brīžos uzliec kādu sapņainu mūziku un ļaujies skaņām. Drīz tevi sāk pārņemt miegs, un, ja vien apstākļi to ļauj, grimsti šajā baudīgajā nodarbē. Sapņi man joprojām ir krāsaini. Tā ir sajūta kā dying all the time. Bet sapņu pasaules zaudēšanu var salīdzināt tikai ar nojūgšanos – lose your dreams and you will lose your mind.

Rodžera “If” skan brīnišķīgi, un pilnīgi noteikti ir tajā pašā noskaņā. Es nedzīvoju viens, un dažkārt sajūtos vainīgs, ka neesmu pietiekoši labs pret saviem mīļajiem, īpaši pret sievu, kas, liekas, ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēj mani paciest. Jā, if I were a good man, I'd talk to you more often than I do.

Tomēr, cik tad ilgi var skumt – dzīve turpinās, un kas gan šo domu var labāk nodot par Pateicīgajiem Miroņiem?

There is a road, no simple highway,

Between the dawn and the dark of night,

And if you go no one may follow,

That path is for your steps alone.

Jā, bet, kad es nebūšu vairs kopā ar jums, šī pasaule turpinās sniegt daudz prieka. Tikai jāatceras, ka a lot of nice things turn bad out there, jo šī tomēr ir - skaties kā gribi - a wild world.

Uz šīs augstās nots grasos beigt. Izdzeru glāzi sausu un pošos gulēt, bet guļamistabas durvis izrādās slēgtas. Mana labākā puse ir ieslēgusies, un nelaiž mani atlaisties – kaut kādas šausmas! Ātri domās izskrienu cauri visam tam sliktajam, ko esmu sastrādājis pēdējā laikā. Nekā pārāk briesmīga neatrodu, ja vien neskaita, ka vienatnē dzerstos un sēžu datorā.

Palieku pie paraduma grūti izprotamas lietas atstāt nākamā rīta prime time. Liekos gulēt viesu istabā, ko novērtē suns, kas tūlīt iekārtojas man blakus. Jūtos kā svešinieks mājās.