TOP 50

1 Tim Hardin
Kaut kas pa vidu starp country un folk. Pat par Braienu Epšteinu ir teikts, ka heroīniķi esot nelaimīgi cilvēki, un liekas šis ir tas gadījums. Mūzika tomēr piezemēta un patīkama. How long – vienkārši klase. Interesanti, ka esmu pārliecināts, ka vārda pēc es viņu zinu, bet nevaru atrast, kurus diskus esmu klausījies. Nezināju, ka Reason to Believe ir viņējais gabals – nu ļoti jau nu stjuartisks vienmēr it licies.

2 Leonard Cohen
Noklausījos Popular Problems. Iespaidīgi – kā vienmēr. Drusku gan velk uz Krisa Rī manieri, bet labā nozīmē. Drūma čukstēšana/gārgšana mikrofonā, bet meitenes piedzied. Mjā. ’67 gada muzons man tomēr patika labāk.

3 Laura Nyro
Poverty Train – vešķ. Savādāk viss liekas ok, bet ne super.

4 Al Stewart
Vispār – nothing special. Paviegls folks, kas robežojas ar šlāgeri.

5 Dory Previn
Noklausījos, bet nesapratu, ko domāt. Acīmredzot jāklausās vēl.

6 John Lennon
Kā viņam pietrūka īstu draugu!

7 James Taylor
Saulaini un jauki. Dažas dziesmas es noteikti labprāt noklausītos, bet veselu albumu? Vispār Steamroller, kas ir blūzs, man jau agrāk ir kvalificējies kādai kompilācijai. Sāku prātot par savu uztveri. Ja izpildītājs mani nepārliecina, es saku OK, ja vien tiek spēlēts blūzs. Tikai nevaru saprast, vai tas ir manas uztveres kretīnisms, vai arī tā patiešām ir, ka blūzs piešķir dziesmai jēgu. Un tas nav stāsts, kas būtu attiecināms tikai un vienīgi uz Džeimsu. Drusku samulsināja Something in the way she moves – nodomāju, ka Džordža kavers. Nē, izrādās vienkārši cita dziesma.

8 Loudon Wainwright III
Akustiskās lietas simpātiskas – man jau tādas lietas patīk. My Girl – simpātisks. Tomēr ar to ir par maz, lai gribētu klausīties albumu pēc albuma.

9 Kris Kristofferson
Dziedātājs vai aktieris? Loceklis viņu zina. Country stila pašu puisis. Bet Me And Bobby Gee – tas ir kruti.

10 Joni Mitchell
Leģenda, bet ar leģendām vienmēr ir grūti.

11 David Crosby
Kad vien sanāk dzirdēt Krosbiju, vienmēr atceros viņa dziesmiņu Music is Love.

12 Judee Sill
Smuki. Neiedomājams kontrasts starp viņas dzīves stāstu un mūziku.

13 Nick Drake
Labs iemesls atkal paklausīties.

14 Gene Clark
Nenocietos un paskatījos, ko es un, galvenais, Klāss ir teicis agrāk par šo. Es esmu uzsvēris, ka šis ir godīgs folk rock, bet Klāsam ir riktīgi paticis. Nuja – cilvēki ir tik dažādi. Olafs, piemēram, vispār nolād country, Savukārt Sergejs, kas tiešām cērt zivtiņu, paziņo, ka Ringo ir stabili krutākais starp bītliem. Tādos brīžos man sāk likties, ka, lobot mūziku kā Grass sīpolu, pa ceļam ne pie tādām lietām vien ir iespējams nonākt.

Es jau agrāk pieminēju, ka daudz klausoties un vērtējot var sākties gļuki, kad viena grupa nenormāli iepatīkas, bet cita liekas pilnīgs sūds, bet nākamajā dienā – diametrāli pretēji. Iznāk, ka, jo vairāk rubī muzonu, jo uzmanīgākam ir jābūt ar spriedumiem. Beigās tu saproti vienīgi to, ka neko nesaproti. Un tad tā ir tikai pusbēda, ja nespēj sagremot kādu no visiem dievinātu (piemēram, Boviju), bet gadās, ka noliec pie zemes riktīgi labas lietas, ka vēlāk pašam ir kauns. Ja saslavē kaut kādus puskoka lēcējus, tas nav tik traģiski. Nu, nicinās tevi daži, bet Spulgacītis atminēsies to iebāzt tev acīs, kad atkal apsaukāsi kādus par Boniju ar Emmām. Tomēr tad nav tā jākaunas pašam no sevis.

Šodien redzēju karikatūru, kurā bija nolikti metālisti. Vispār, ja godīgi, tad metālisti un Hard Rock visumā nav priekš manis. Klasiķus es klausos labprāt, bet jaunākas lietas – 30 sekundes maksimāli. Mani šāda mūzika vienkārši nogurdina. Es tikai nesaprotu, vai Whole Lotta Love, Changeling, Paranoid, Child in Time un citi no tiem laikiem tiešām bija tik ģeniāli, kā man joprojām liekas, vai arī tas ir kaut kāda bērnības trauma.

Kas attiecas uz blūzu, tad man tas, droši vien, patiks vienmēr, jo tas, manuprāt, ir vieglākais veids, kā ļaut mūzikai brīvi plūst. (varbūt tāpēc Bovijs nekad nespēlē blūzu?). Tomēr arī blūzs no blūza atšķiras. Man patīk nosacīti senākie, dabīgākie gabali, kur nēģeris izkliedz savu sāpi – bāba viņam nedod, viskijs beidzies, utt.

Tomēr blūzā dažkārt pietrūkst skaistuma. Vispār skaistas melodijas drīzāk – you know, I mean. Meldiņš dziesmā man ir gandrīz viss. Tomēr Klarkam, kas joprojām skan fonā, pie meldiņa pietrūkst kaut kas, kas gabalu var padarīt par ko īpašu. Kaut kā noslēpumaina – varbūt uzbudinoša vai valdzinoša? Nezinu. Skan kaut kā pārāk godīgi, kā jau daždien country un folk. CCR arī brīžam ir country, bet viņiem ir Fogertija lieliskā balss ar pofigismu un dažādām krāsu niansēm. Klarks liekas pārāk sterils. Turklāt viņam trūkst kaut kāda sava funktiera, kāds ir Džonijam Kešam, piemēram.