Always Look On The Bright Side Of Life – Monty Python

Life's a piece of shit, when you look at it

Life's a laugh and death's a joke, it's true

You'll see its all a show, keep 'em laughin as you go

Just remember that the last laugh is on you

Ja nemaldos, ķinī “Matrikss” izskanēja doma, ka cilvēks ir nekam tā īsti nederīga būtne, kas nenormālā ātrumā vairojas un iznīcina planētas Zeme resursus. Filma man visumā riebjas – kā jau visi šie fantastikas murgojumi. Neesmu liels žanra cienītājs. Piemēram, uz “Zvaigžņu kariem” mani kinoteātrī varētu ievilināt tikai ar neiedomājami lieliem alus un popkorna krājumiem, un arī tad man iepriekš jābūt nodzērušam jēgu, kad tāda laža man nekrīt uz nerviem.

Bet šī doma par cilvēka sūtību man iesēdās prātā. Tik tiešām, ātrums kādā cilvēce iznīcina dabas resursus, kuru uzkrāšanai uz Zemes bija nepieciešami miljoniem gadu, ir vienkārši šokējošs. Un tas viss viena augstāka mērķa – cilvēka dzīvības – vārdā. Vakareiropā pārdzīvo, ka bērni nedzimst pietiekošā skaitā, Āfrikā, ka pārlieku ātri nomirst; Vatikāns uztraucas par kontracepciju un abortiem, bet Kaspars Dimiters un viņam līdzīgie uzbrūk homoseksuāļiem, ka tie neveido ģimenes, bet gan, viņuprāt, nodarbojas ar izlaidību. Vienīgi Ķīnā, kur cilvēku ir pārpārēm, cenšas šo lietu kaut kā regulēt. Afrikāņiem, acīmredzot, vairošanās vienkārši sagādā prieku, citur bērnos saskata vienīgo atbalstu vecumdienās, attīstītās zemēs, piemēram, Vācijā raizējas par ekonomisko izaugsmi un sociālo budžetu, bet Latvijā ir vēl interesantāk – visi sakās rūpējamies par latvju tautas nākotni.

Jā, vispār Latvijas nākotne arī man ir svarīga. Mazākais no diviem aspektiem. Vienkārt, tā ir kā mana iemīļotā sporta komanda, par kuru es fanoju. Par katru mūsu mazās zemītes panākumu es uzgavilēju, bet pēc neveiksmēm es teju slīgstu depresijā. Otrkārt, Latvijai kā valstij ir jēga manās acīs tāpēc, ka tā ļauj man dzīvot tādu dzīvi, kāda man patīk. Nu, varbūt tas ir skaļi teikts, bet es dzīves apstākļus varu salīdzināt tikai ar krievu laikiem, un tas ir kā diena pret nakti. Mums vairs nav jādzīvo vienos melos, var atļauties pat kaut ko gribēt, neieslīgstot kompromisos ar sirdsapziņu un tamlīdzīgi. Piemēru varētu minēt daudz. Kaut vai tā pati brīvība ceļot – tas taču ir tik lieliski, ka mums visa pasaule ir vaļā! Krievu laikos es jutos kā ieslodzītais zonā, un tas bija vienkārši drausmīgi.

Tikai šī mana Latvijas mīlestība atšķiras no tās, kāda tā ir daudziem citiem nacionāli noskaņotiem cilvēkiem. Mani, piemēram, galīgi nesatrauc, ka Latvija pēc iestāšanās ES daudzas savas valsts funkcijas nodod citiem, ja vien tas nav pretrunā, bet – tieši otrādi – veicina manu brīvību, vai vismaz ir kā nodrošinājums pret to, ka nākotnē šī brīvība varētu būt apdraudēta. Pēdējais, ko es gribētu piedzīvot, būtu vēl viena Latvijas okupācija, kas sev līdzi atkal atnestu svešas, tirāniskas valsts totalitāru režīmu, kur viss tiek upurēts kaut kādai murgainai “krievu pasaules” idejai, kas patiesībā nav nekas vairāk, kā vienkārši šauras ļaužu grupas beznosacījumu uzkundzēšanos pārējiem. Fui! Tas būtu riebīgi!

Tas viss, protams, ir labi un skaisti, bet kāda tad ir jēga no mūsu brīvības, no mūsu dzīvēm? Vai tiešam to tā vienkārši var pateikt divi vārdos – "vairosimies Latvijai"? Jau tīņa gados mani nomocīja šis jautājiens – kāpēc vispābā mēs dzīvojam? Krievam uz to atbilde ilgi nebūtu jāmeklē – “za ģeržavu”, protams. Amerikāņiem? Grūti pateikt – es domāju, ka viņi grib, lai viņus vienkārši atzītu par radības kroni – pašiem gudrākajiem, pašiem skaistākajiem, galu galā par pašiem amerikāniskākajiem. Ķīnieši? No tiem man ir bail. Var izrādīties, ka viņus interesē pasaules kundzība – līdzīgi kā krieviem. Tikai ķīnietis ir nesalīdzināmi gudrāks un pacietīgāks. Man simpātiski ir skandināvi. Liekas, ka viņu mērķis ir harmoniska brīvu cilvēku sabiedrība.

Vairums cilvēku gan ar šādām domām nenokaujas. Viņiem galvenais ir “čtobi xuj stojal i ģengi biļi”. Nenoliegšu – arī man tādas lietas sagādā prieku, bet, ja tas būtu viss, kāpēc mēs dzīvojam pasaulē, būtu tā kā mazliet skumji. Kas tad mūs atšķir no lopiņiem? MĀKSLA – lielā un nemirstīgā. Tāda, kuru baudot, mēs pat lieku reizi varam palikt arī neēduši vai ko citu paciest. Ja mēs paskatāmies uz cilvēces vēsturi, tad visi tie kari, impērijas, paēdušie un ne tik ļoti pilsoņi nevienu neinteresē. Toties viss, ko radījuši tādi ģēniji kā, piemēram, Mikelandželo, Dostojevskis, Lenons un Makartnijs ir kaut kas nemirstīgs. Vienīgā jēga no tā, ka mēs esam, vai, pareizāk sakot, attaisnojums mūsu eksistencei ir atrodams šajā vienā vārdā – MĀKSLA. Un tā nav mūsu spēja vairoties, seksuālā orientācija vai paradumi, reliģija, pat mūsu valsts nē. Vienīgā jēga ir mākslai, jo tas ir tas, kas aiz mums paliek.

Protams, mēs visi nevaram būt ģēniji. Viņu vispār ir maz. Mēs, pārējie, varam tikai baudīt mākslinieku radīto un apbrīnot tos, kam piemīt šīs dievišķās spējas. Tam arī ir nepieciešama tā personas brīvība, par kuru es runāju iepriekš. Dabīgi, ka mums ir jābūt kaut kādai iztikai, lai mēs varētu nodoties šīm lietām – esam jau tikai cilvēki, nevis dievi. Par tādiem mēs kļūstam tikai tad, ja radām ko nemirstīgu, vai arī spējam pietuvoties dievišķīgajam, to novērtējot.

Labi. Nolēmu sev vairāk neliet. Savādāk sarakstīšu vēl ko.