Dievišķīgais un pasaulīgais

Planet Waves (1974)
Blood on the Tracks (1975)

Joko izglāba Lenonu no viņa paša. Parādīja, ka eksistē vēl arī cita dzīve ārpus šovbiznesa un bohēmas; palīdzēja viņam atbrīvoties no atkarībām; dāvāja viņam dēlu – īsāk sakot, darīja viņu laimīgu. Bet ko domā cilvēki? Viņi ienīst Joko, jo viņa iznīcināja Džonu kā mākslinieku. Laimīgu cilvēku pasaulē ir daudz, bet Džons Lenons – tikai viens.

Dilanam izgāja savādāk. Laimīgā ģimenes dzīve, kuras laikā viņa mākslinieka karjera kliboja uz abām kājām, izjuka, un pasaule dabūja Dilanu atpakaļ. Jautājums – vai Bobs bija laimīgs? Ārēji varētu domāt, ka jā, protams. Izpriecas, vīns, skaistas sievietes un panākumu spozme. Tomēr sirdī diezin vai. Vai tad savādāk viņš veltītu Sārai tik daudz skaistu dziesmu un meklētu ceļus atpakaļ pie viņas?

Bet mums, kas mīlam Dilana mūziku, patiesībā ir vienalga. Protams, ja katram atsevišķi vaicātu, vai viņi vēlētos, lai Bobs būtu laimīgs, kaut mums būtu jāpaliek bez viņa dziesmām, vairums cilvēku, visticamāk, novēlētu viņam laimi, nevis panākumus. Ļaudis mēdz būt līdzcietīgi. Bet tikko lēmumu būtu jāpieņem barā, piemēram, koncerta laikā – mēs sauktu – pie velna tavu laimi, Bob, ja vien vari mums sniegt vēl vienu Like a Rolling Stone.

Vai tiešām mēs visi būtu tādi draņķa sadisti, kas pieprasa mākslinieka sirds asinis, lai tikai mēs varētu izklaidēties? Nezinu. Kad es noskatījos filmu Matrikss (cita starpā, man tā nepatika), man prātā palika doma, ko teica “sliktais” – cilvēki uz zemeslodes ir kā ļaundabīgs audzējs, kas nemitīgi vairojas un izšķiež planētas resursus. Jā, tā tas patiešām ir. Un, ja ir kaut kas, kas attaisno mūsu eksistenci, tad tā ir māksla – dievišķīgais, kas piešķir visam kaut kādu jēgu. Salīdzinājumā ar to viss pārējais ir sīks un nenozīmīgs. No šāda skatpunkta raugoties, jāsaka – kāds gan pasaulei ir labums no laimīga Džona vai Boba? Da nekāds. Toties viņu radītā mūzika – tā nemirstīga.