4. reize – tas vairs nav smieklīgi

Kāds naivums manā vecumā! Līdz šim es domāju, ka izmeklētājs ir pielīdzināms zibenim – kaut kur tas noteikti iespers, un, ja vien tu neesi tīrs un šķīsts kā nevainīgs bērns, tas tevi piebeigs. Izrādās tā nebūt nava. Manu radoši domājošo sales pārstāvi pēdējais audits pieķēra pie kilometru norakstīšanas. Uzdeva trulu jautājumu – kā tas ir iespējams, ka pēc papīriem tu noteiktā datumā biji Ventspilī, bet tajā pašā laikā virināji durvis ofisā ar savu badzi. Vienkārši iegrūda Zigim degunu viņa paša mēslos un pavaicāja, kā tas patīk. Pēc šāda notikumu pavērsiena varētu likties, ka Zigim ir jau jāskrien uz tuvējo veikalu pēc atvadu konjaka, bet nē – izmeklētāja tikai pasmīn un saka, ka viņa te ir ieradusies pēc menedžeru skalpiem, un tāds sīkpirdis kā viņš var mierīgi dzīvot tālāk – tikai ar vienu nosacījumu – jākļūst par stukaču. Pats vainīgais mums to visu vaļsirdīgi izklāsta, vienīgi noliedz, ka piekritis stučīt. Bet tas ir pašsaprotami – kurš gan gribēs šādu lietu klaji atzīt.

Apstiprinās arī manas aizdomas par mūsu smalko HRisti – viņa, protams, darbojas kā “osobists” armijā. Zanda te nav tāpēc, lai palīdzētu man risināt personāla jautājumus – viņas uzdevums ir ziņot, kas te notiek, vai tikai vietējā priekšniecība te kaut ko neperina. Šai dikti interesējušas manas atskaites par braukšanu uz Viļņu; viņai, lūk, viss ir jāpārbauda.

Īsāk sakot, IBM es sastopu visus pagātnes rēgus, par kuriem es biju paspējis jau aizmirst. Plānveida ekonomika, kur nevienu neinteresē patiesie tirgus apstākļi, iespējas, apdraudējums un taml. – visi grib lai notiek attīstība par augšupejošu taisni ar ātrumu 10% gadā – ne ātrāk, ne lēnāk. Tad klāt nāk viss pārējais – osobisti, stukači, izmeklētāji, utt. Vienkārši pretīgi!